Kopš pulksteņu izgudrošanas šie mehāniski vadāmie laika uzskaites instrumenti jau ilgu laiku ir bijuši spēcīgs instruments, lai cilvēki varētu izprast laika ritējumu. Tomēr drīz tika atklāts, ka šāda veida hronometrāžas instrumentam ir trūkums,{1}}tā precizitāte samazinājās, mehāniskajām daļām novecojot. Lai pagarinātu mehānisko detaļu kalpošanas laiku, bija nepieciešami dārgi materiāli, ievērojami sadārdzinot pulksteņa izmaksas, kas parastajiem cilvēkiem nebija pieejamas.
1929. gadā amerikāņu inženieris Džons Mārlijs pirmo reizi uzlika kvarca kristālus elektriskajiem pulksteņiem. Elektroniski aprēķinot kristāla vibrāciju skaitu, lai kontrolētu elektromotora ātrumu, kas savukārt virzīja rādījumus, lai parādītu laiku, viņš veiksmīgi izveidoja kvarca pulksteni.
Kvarca pulksteņa dzimšana pulksteņu izgatavošanā ievadīja jaunu ēru. Laika uzskaites laikmets, ko kontrolēja mehāniski bēgumi, beidzās, to aizstāja hronometrāžas sistēmas, kuras kontrolē paša materiāla ļoti stabilās fizikālās īpašības. Šī sistēma ne tikai mainīja laika mērīšanas instrumenta struktūru, bet arī reformēja laika vienības. Visvienkāršākā laika vienība-otrā-tika definēta no jauna, pamatojoties uz cēzija atomu vibrācijām.
